Atšķirība starp organisko fosforu un neorganisko fosforu

Organofosfors attiecas uz organiskiem savienojumiem, kas satur oglekļa{0}}fosfora saites, un fosfororganiskā ķīmija ir organiskās ķīmijas nozare, kas pēta fosfororganisko savienojumu īpašības un reakcijas. Fosfors ir vienā saimē ar slāpekli, un tam ir līdzīga valences elektronu slāņa struktūra, tāpēc organisko fosfora savienojumu īpašības ir nedaudz līdzīgas organisko slāpekli -saturošo savienojumu īpašībām. Bet papildus 3s un 3p orbitālēm fosfors var veidot saites arī ar 3d orbitālēm, tāpēc ir arī daudz īpašu augstas -valentu fosfororganisko savienojumu, un nevienam no tiem nav atbilstošu slāpekļa savienojumu. Fosfors ir arī mazāk elektronnegatīvs nekā slāpeklis un vājāks pēc bāziskuma, tāpēc izveidoto savienojumu īpašībās ir daudz atšķirību. Piemēram, adenozīna trifosfāts, kas atrodas visos organismos, ir ATP, kas ir organiskais fosfors.

Neorganiskais fosfors ir fosfors, kas pastāv neorganisku vielu, piemēram, fosforskābes, veidā, un kālija dihidrogēnfosfāts attiecas uz vispārīgu terminu fosforu{0}}saturošām vielām, kas nav savienotas ar oglekli augsnē, augos un mēslošanas līdzekļos. Piemēram, apatīts, pirmās vai otrās paaudzes kalcija fosfāts, magnija sāls, rozā fosfāta dzelzs rūda utt. Neorganiskajam fosforam ir plašs lietojumu klāsts. Neorganisko fosforu izmanto sērkociņu, uguņošanas ierīču, petaržu, dažu sintētisko krāsvielu, mākslīgo fosfātu mēslošanas līdzekļu, pesticīdu, rodenticīdu un medicīnisko medikamentu ražošanā.