Ievads fosfororganiskā iedarbībā

Lielākās daļas holīnerģisko nervu vadīšana cilvēka ķermenī (ieskaitot motoro simpātisko un parasimpātisko nervu preganglioniskās šķiedras, parasimpātisko nervu postganglioniskās šķiedras un dažus simpātiskos nervus) ir atkarīga no acetilholīna izdalīšanās savienojuma vietā starp tā galiem un. šūnas, lai inervētu efektororgānus. Acetilholīns ir iesaistīts arī impulsu pārraidē starp nervu šūnām dažās centrālās nervu sistēmas daļās, piemēram, smadzeņu garozas sensorajā motoriskajā zonā, īpaši piramīdveida šūnās dziļajā garozā, astes kodolā un talāmā. Lai radītu efektu, holīnerģisko nervu pārnešana ir jāapvieno ar holīnerģiskiem receptoriem. Holīnerģiskos receptorus iedala muskarīna un nikotīna tipos; pirmais ir sadalīts miokarda gludās muskulatūras dziedzeros, ko inervē holīnerģiskas postganglioniskās šķiedras Ekvivalents orgāns, otrais ir sadalīts veģetatīvos ganglijos un skeleta muskuļu motoriskajā gala plāksnē. Normālos apstākļos atbrīvoto acetilholīnu ātri sadala audos esošā acetilholīnesterāze pēc fizioloģiskās funkcijas pabeigšanas un zaudē savu iedarbību.

Pēc tam, kad organofosfors nonāk cilvēka organismā, tā fosforilgrupa kovalenti savienojas ar enzīma aktīvo daļu, veidojot fosforilēto holīnesterāzi, un tiek zaudēta spēja sadalīt acetilholīnu, tādējādi organismā uzkrājas liels daudzums acetilholīna un inhibē vienīgo acetilholīnesterāzes aktivitāte, izraisot centrālo nervu sistēmu un holīnerģiskos nervus, ir pāri-uzbudināti un beidzot nonāk depresijā un neveiksmēs, parādot virkni simptomu un pazīmju.